Visas ārēji fiziskās dzīves jezgā, kur lielākoties atrodamies sava nemierīgā un satrauktā prāta stāvoklī, risinot ikdienišķas situācijas un problēmas, ir jāļauj prātam atpūsties, nomierinot to kā mazu bērnu pirms gulētiešanas, kam uzmanība izkaisīta uz visām pusēm. Lai nomierinātos, tam ir vajadzīgs maigs mātes pieskāriens. Kad prāts norimis, domas un emocijas pieklusušas, stresa krunkas pierē pazudušas, notiek savas patiesās iekšējās būtības atmoda, kad zūd viss ķermeņa un ego radītais sasprindzinājums, un sirdī ielīst tīra mīlestības apziņa un pateicība. Līdzīgi kā mātes glāsts bērnam, šis ir dieva pieskāriens cilvēka dvēselei. Cilvēki mēdz nobīties no šī brīnuma – no sava patiesā, vienkāršā un gaisīgā dvēseles stāvokļa, atkal izvēloties aizmigt prāta radītā sapnī, kas, lai arī negāciju pilns, tomēr tik pierasts un tuvs. Atļaujiet sev vairāk būt šajā vieglumā un mīlestībā. Lai arī cik tumši prāta mākoņi savilktos virs Tavas galvas, tie nespēs aizēnot mīlestības gaismu, ko Tu glabā savā sirdī. Pateicībā!